A-520.

Piektdien, noliekot auto un siekalainu muti taisoties padzerties gards als (stikla pudeļu kaislīgiem piekritējiem klusēt ... ) no 2 l plastmasas iepakojuma, manas līkās, miklās rokas, nespējot no uztraukuma noturēt un savaldīt pudeli, izlaida to - ak šausmas - un viņa ne uz ko neskatoties, atvērta nokrita tieši uz grīdas, veica elegantu manipulāciju ar tajā atrodošamos saturu, kurš savukārt ļoti uzbudinātā veidā atbrīvojas no stiprā iepakojuma tvēriena un bezpalīdzīgi izgūlās uz grīdas. Puspudele! :/
Tak nē, nepietiek. Vakarā, braucot ar trambaju uz mājupussy, iegādājos vēl vienu, analoģisku pārnēsājamo als pagaidu uzglabāšanas ietaisi, kuru eleganti ieslidināju mugursomā, kur bez visādām drazām un smalkām ierīcēm bija arī no sievasbrāļa pajemts autoskandu dekoratīvais vācinš, domāts piemērīt manam auto, ar visām skrūvēm. Ak dies' ... Un trambaja paātrinājuma rezultātā mans vārgais,kuslais ķermenis zaudēja līdzsvaru un atspiedās pret pelēko trubu, pie kuras pasažieri parasti turās pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Ak tu mī un žē ... Un skrūve nekaunīgā kārtā ņēma un pagatavoja pudelē pa vidu caurumu, pa kuru satracinātais šķidrums, priecīgs būdams, atrada ārā ceļu.
Dabīgi, šo kāzusu pamanīju, kad man kaut kas sāka pilēt uz kājām. :/

Sekas: mīļākais fotoaparāts Canon Powershot A-520 ir pielijis ar als, un izskatās, ka beidzies. Drusku pažuvis arī izskatās beidzies - bļaustās par neuzstādītu laiku katrā slēgšanas reizē, zibsnis nestrādā, displejs pleķains. Paskatīšos vakarā kādas bildes dod laukā. Bet visdrīzāk, ka matrica arī ir beigta. :/


Taisījos jau sarūpēt jaunu foto nieciņu Canon EOS 400D izskatā, taču ne tik ātri.